Ļaundari ir katrā dzīvē un katrā pasakā, bet burvju pasaulē to ir daudz vairāk un tie ir vēl jo bīstamāki. Lielais vairums no viņiem apdraudēja kā burvjus, tā vientiešus. Viens no visdraudīgākajiem un briesmīgākajiem tumšajiem burvjiem ir Gelerts Grindevalds.
Grindevalda vārds tiek pamatoti daudzināts: visu laiku bīstamāko tumšo burvju sarakstā tas neatrodas pirmajā vietā tikai tāpēc, ka viņam šo titulu nolaupīja nākamajā paaudzē dzimušais Toms Svelerdo Melsudors iesaukts par lordu Voldemortu vai Paši-Zināt-Ko. Tomēr Grindevalda šausmu darbi Angliju neskāra, tāpēc stāsts par viņa nākšanu pie varas pie mums nav tik labi zināms.
Toties par Tomu Melsudoru mēs dzirdēsim daudz, jo, kaut pievarēts, viņš aiznesa līdzi neskaitāmas dzīvības sējot haosu un šausmas.
Izglītodamies Durmštrangā- skolā, kas jau tolaik bija bēdīgi slavena ar savu iecietīgo izturēšanos pret tumšajām zintīm,- Grindevalds parādīja, ka ir tieši tāds pats brīnumbērns kā vēlāk slavenākais burvis (pēc Harija Potera) un dižākais Cūkkārpas raganu un burvju arodskolas direktors- Baltuss Persivāls Vulfriks Braiens Dumidors, plašāk pazīstams kā Baltuss Dumidors. Tomēr Gelerts Grindevalds savas spējas neizmantoja, lai izpelnītos balvas un atzinību,- citas aizraušanās viņam bija mīļākas. Kad Grindevalds sasniedza sešpadsmit gadu vecumu, pat Durmštranga vairs nevarēja izlikties neredzam viņa necilvēcīgos eksperimentus, un viņš tika izslēgts.
Tomēr tumšais burvis, kas piedzima kādā Londonas bāreņu patversmē, tālu pārspēja Grindevaldu. Viņa patversmes vadītāja, - kaut vientiese - zināja stāstīt savādas lietas par jauno Melsudoru;
Atceros to kā šodien, jo pati tikko biju sākusi šeit strādāt. Vecgada vakars, šausmīgs aukstums, snieg- varat iedomāties. Nejauka nakts. Un tad tā meitene, neko daudz vecākā par mani tolaik, uzstreipuļo augšā pa trepīti. Nu, nebija jau pirmā tāda. Mēs viņu pieņēmām, un pēc stundas mazais bija klāt. Vēl pēc stundas viņa bija pagalam. Pirms nāves vēl paguva šo to pateikt. Atceros, viņa man sacīja: ”Es ceru, ka viņš izskatīsies pēc tēva.” Nemelošu, pareizi vien cerēja, jo pati nekāda skaistule vis nebija- un tad viņa piekodināja, lai puiku nosaucot par Tomu, viņa tēva vārdā, un Svelerdo, viņas tēva vārdā. Dīvains vārds, ne? Mēs vēl prātojām, vai tikai viņa nenāk no cirka- o, jā, un puikas uzvārds esot Melsudors. Drīz pēc tam, nebildusi vairs ne vārda, viņa nomira. Nu ko, puiku mēs nosaucām, kā teikts, likās, ka nabaga meitenei tas ir tik svarīgi, bet neviens Toms, ne Svelerdo, nedz arī kāds cits Melsudors vai cits rads par mazo nekad nav interesējies. Tā nu puika palika patversmē. Savāds zēns. Arī ka zīdainis viņš bija savāds. Gandrīz nekad neraudāja, vai saprotat? Un tad, kad palika mazliet vecāks, viņš bija… dīvains. Nu viņš… Citi bērni baidās no Toma. Manuprāt, viņš tiem dara pāri, bet pieķert viņu nav iespējams. Ir bijuši vairāki gadījumi… Nepatīkami gadījumi… Billija Stabsa trusītis… nu, Toms apgalvo, ka neesot piedūris tam ne pirksta, un es nesaprotu, kā viņš maz būtu varējis, bet lopiņš taču nevarēja pats pakārties pie sijas? Bet es nespēju iedomāties, ka viņš tika tur augšā, kā viņš to pastrādāja. Zinu tikai to, ka viņi ar Billiju iepriekšējā dienā saplēsās. Un vēl, vasaras ekskursijas laikā- reizi gadā mēs cenšamies bērnus aizvest uz laukiem vai jūru- Eimija Bensone un Deniss Bišops pēc tam pārvērtās līdz nepazīšanai. Mēs no abiem izspiedām tikai to, ka viņi bijuši kaut kādā alā kopā ar Tomu Melsudoru. Tas zvēr, ka visi vienkārši ielīduši tur paskatīties, taču tur iekšā kaut kas notika, par to es esmu pārliecināta. Nu, un tie nav vienīgie gadījumi, ir notikušas vēl daudzas savādas lietas…
Arī pats Melsudors nelikās labāks nekā stāstīja patversmes vadītāja, Kola kundze;
Kad skolas pārstāvis stādījās priekšā kā profesors zēns jautāja: ””Profesors?” Vai tas ir kas līdzīgs ”dakterim”? Kāpēc jūs esat ieradies? Vai viņa jūs izsauca mani apskatīt?” Uz noliegumu viņš atbildēja: ”Es jums neticu, viņa grib, lai kāds mani apskata. Sakiet taisnību!” Pēdējos divus vārdus viņš izrunāja tik ļoti uzsvērti, ka gandrīz bija jābrīnās. Tā bija pavēle- un izskanēja tā, it kā viņš nepavēlētu pirmo reizi: ”Kas jūs esat?” Skolas pārstāvis bija pacietīgs un paaicināja zēnu doties uz Cūkkārpu. Melsudora reakcija uz šiem vārdiem bija pagalam negaidīta. Viņš pielēca no gultas un sāka atkāpties no profesora. Zēns izskatījās ļoti dusmīgs: ”Jūs mani neapvedīsiet ap stūri! Es zinu, jūs esat no trako nama, vai ne? ”Profesors”, ko tu neteiksi! Es nekur neiešu, sapratāt? Trakonamā vieta ir tai vecajai grabažai. Es neko nenodarīju mazajai Eimijai Bensonei vai Denisam Bišopam, varat pats viņiem pajautāt, viņi jums visu izstāstīs!” Par spīti savādajai reakcijai, profesors vēlreiz visu paskaidroja par burvju skolu. ”Burvju? Tātad… tātad es protu burties?” Pār zēnu it kā nāca atskārta. ”Es jau sen spēju pārvietot lietas, tām nepieskaroties. Es spēju pavēlēt dzīvniekiem, kurus neesmu dresējis. Es spēju panākt, lai ar cilvēkiem, kas mani kaitina, notiek kas ļauns. Ja es vēlos, viņi cieš sāpes. Es zināju, ka esmu citāds. Es zināju, ka esmu īpašs. Es vienmēr esmu zinājis, ka manī kaut kas ir.”
Vēlāk Toms Melsudors kļuva par pasaulē bīstamāko tumšo burvi- lordu Voldemortu. Viņa sekotājus sauca par nāvēžiem. Viņu iznīcināja Harijs Poters.
Labākie laiki maģijas pasaulē ir bijuši no sākuma līdz slepenības statūtu oficiālās stāšanās spēkā. Pēc to paziņošanas, daudzi tumšie burvji uzskatīja par savu pienākumu izvest burvjus no pagrīdes. Tomēr pēc tik daudzajiem traģiskajiem notikumiem burvju pasaules vēsturē, ar smagiem zaudējumiem un daudziem slaktiņiem, maģiskajā pasaulē beidzot iestājās sen gaidītais miers.
